Latviski  |  English


 

Aizmirsi paroli? Reģistrēties! »



PALLADIUM RĪGA [4]

FESTIVĀLS VAI KONCERTS? [6]

POSITIVUS FESTIVĀLS 2011 [22]

INTERVIJA AR THE STOOGES ĢITĀRISTU RONU EŠITONU
Intervijā Rons Ešitons ( Ron Asheton) dalās savās atmiņās par grupas pagātni, trakākajām grupas izdarībām un darbu pie jaunā albuma.
Intervija pārpublicēta no interneta portāla Delfi


Kā baumo, Igijam Popam ideja dibināt grupu "The Stooges" radās pēc iepazīšanās ar blūza leģendu Semu Leju (Sam Lay). Cik daudz jūsuprāt grupa gadu gaitā saglabājusi šo sākotnējo muzikālās ietekmes avotu un vai "The Stooges" jebkad paši sevi uzskatījuši kā grupu, kuras saknes meklējamas blūza mūzikā?

Sākumā bija tā – Igijs bija bundzinieks grupā "The Iguanas" un viņiem vajadzēja basistu. Es nebiju nekāds šī instrumenta specs, tomēr pieteicos uz basista vietu. Taču viņi jau bija atraduši labāku un tā es paliku "ar garu degunu". Gāju mājās, klausījos blūzu un mācījos spēlēt ģitāru. Blūzs tolaik mums visiem bija sirdij tuvs. Igijs to pastiprināti klausījās. Jā, un tad viņš satika Semu Leju, saprata, ka negrib vairs spēlēt bungas, zvanīja man un teica: "Klau, varbūt taisam grupu?". Kā jau visiem, sākums bija gaužām vārgs, spēlējām praktiski tikai kaverversijas. Tomēr blūzs tajā visā bija gana daudz – vienmēr esmu uzskatījis, ka rokenrols ir blūza mazais brālis.

Kā un kāpēc izzuda grupas sākotnējais nosaukums "Psychedelic Stooges"?

Ai, tas ir interesants stāsts (smejas). Īsumā – to lūdza nomainīt ierakstu izdevniecība. Un tas arī saprotams – mēs sākām spēlēt mūziku apspiesto t-kreklu, psihodēlisko gaismas šovu un garo, kuplo, vējā plīvojošo matu laikā. Vārds "psihodēlija" tolaik bija sinonīms ļoti daudzām lietām un sajūtām, un, protams, to vidū netrūka arī narkotiku. Un kura ierakstu izdevniecība gan gribētu sevi asociēt ar ko tādu… Savukārt pats vārds "Stooges" tika aizgūts no "The Three Stooges" komediantiem. Mēs bijām trīs, viņi bija trīs. Atceros, reiz sēdējām domājām nosaukumu grupai un kāds izspļāva frāzi "mēs esam gluži kā 'The Three Stooges', tikai drusku trakāki!". Psihodēliskāki! Tā tas dzima.

Bieži tieši Igijs Pops tiek saukts par "stage diving" ieviesēju un "izgudrotāju". Vai tā tolaik bija vienkārša improvizācija, neapzināta rīcība un vai šo "izgudrojumu" ir kādreiz nācies nožēlot?

Mums sākotnēji nebija daudz dziesmu, ko spēlēt koncertos. Ja nemaldos, tad pirmais "The Stooges" koncerts ilga tikai nieka 18 minūtes! Un tas bija likumsakarīgi – mēs koncertos nevis spēlējām vai uzstājāmies, bet improvizējām. Šāda pat improvizācija notika mēģinājumos – tā, piemēram, tieši improvizācijas ceļā ir dzimusi dziesma 'Little Doll'. Improvizācija bija mūsu pamats, visos veidos. Un bija fantastiski noraudzīties, kā Igijs skraida pa skatuvi, izaicina publiku, savās kustībās runā ar to. Tā kaut kā arī radās "stage diving". Tas bija organiski un bija atkarīgs no noskaņojuma. Tiesa, bija problēmas – ar laiku publika koncertos jau zināja, kas gaidāms, un kad Igijs metās klausītāju virzienā… nu, turpinājums jau ir nojaušams. Esmu redzējis viņu piezemējamies visādos variantos – ar galvu sašķaidot zāles krēslus, noliekoties garšļaukus uz betona grīdas… Taču par spīti tam visam, nekad neesmu dzirdējis viņu nožēlojam kaut ko no tā visa.

Vai taisnība leģendai, ka "The Stooges" paštitulētais debijas albums tika uzkomponēts vienā naktī, tieši pirms došanās ierakstu studijā?

Toreiz mēs ierakstījām visu, kas mums bija, un aiznesām (debijas albuma producentam – aut.piez.) Džonam Keilam no "The Velvet Underground". Viņš noklausījās un uzdeva jautājumu: "Vai jums ir vēl?". Kas mums cits atlika kā sameloties: "Ir, ir!". Mēs devāmies atpakaļ uz viesnīcu, es ieslēdzos numuriņā un burtiski stundas laikā sarakstīju 'Little Doll', 'Real Cool Time' un 'Not Right'. Pie manis ik pa brīdim nāca Igijs kā uz "noklausīšanos" un izteica komentārus. Kad dziesmas bija gatavas, Igijs turpat sarakstīja tām tekstus un tas arī bija viss. Pēc divām dienām, kad bija rezervēta ierakstu studija un kad bija jāieraksta dziesmas debijas albumam, mēs izlūdzāmies laiku "samēģināt". Nevarējām jau teikt, ka puse no dziesmām ne reizi vēl nav spēlētas! Visu iespēlējām ar pirmo reizi, vienā "teikā". Būtībā tā arī sanāca – mēs tās dziesmas pirmoreiz kopā spēlējām albuma ieraksta laikā. Tā kā teorētiski sanāk, ka tās dziesmas tapa nevis vienu, bet gan divas naktis pirms mūsu debijas plates ierakstīšanas, bet pārējais ir tiesa. Ja godīgi, lielākā daļa no leģendām par grupu "The Stooges" ir patiesas! (smejas)

Ko tieši darīja tā meitene, kura kalpoja par iedvesmu rindai "she is fucking picasso in bed"? (citāts no dziesmas 'Motorcycles', kas atrodama Igija Popa 1999.gada soloalbumā 'Avenue B' – aut.piez.)

Nu šajā jautājumā gan nespēšu laikam iejusties Igija ādā – tas jāprasa viņam pašam. Mēs tolaik vispār maz sarunājāmies.

Kas bija visspilgtākais iespaids no 1975.gada ceļojuma šaipus Dzelzs priekškaram?

Jā, man Igijs ir stāstījis par šo ceļojumu. Viņi abi ar Boviju ilgāku laiku dzīvoja Berlīnē. Pēc atgriešanās es atceros viņu sakām: "Tas bija sasodīti aizraujoši!". Tieši briesmas, nedrošība, risks viņu vilināja – apziņa, ka jebkurā brīdī viņus var saņemt ciet. Viņš jūsmoja par cilvēku atvērtību. Teica, ka tur cilvēki izklaidējas krietni pamatīgāk nekā ASV. "'Dzelzs priekškara' krišana atņēma Berlīnei tās tumšo maģiskumu" – tā viņš teica.

Bieži Igija Popa un "The Stooges" vārds tiek minēts blakus Deivida Bovija vārdam. Kāda patiesībā bija Bovija ietekme (ja tāda bija) un, mazliet bezkaunīgāks jautājums – kurš bija galvenais ieguvējs šajā abu mūziķu draudzībā?

Lieta tāda – Bovijam vienmēr ir paticis Igijs. Viņš nāca uz koncertiem, klausījās ierakstus, viņi bija labi čomi. Bovijs pierunāja savu producentu, lai tas producē arī Igiju un "Stooges". Tā bija tāda draugu padarīšana, patiesībā nekas vairāk. Šeit tās leģendas ir jau drusku apaugušas "ar bārdu" un nevajadzētu runāt par kaut kādām muzikālas dabas ietekmēm no Bovija vai arī otrā virzienā. Bovijs tolaik bija tai savā sviestainajā "Zvaigžņu putekļa" posmā (smejas) un tā bija pilnīgi cita opera. Es pats ar Boviju nebiju tik tuvā kontaktā, es labāk pazinu Bovija sievu Andželu.

Vēl viens izteikti Igijam adresēts jautājums - kuram bija grūtāk ironizēt pašam par sevi pēc Džārmuša pieprasījuma "Coffee And Cigarettes" filmēšanās laikā - Igijam Popam vai Tomam Veitsam?

Neko daudz par to tiešām nevarēšu pastāstīt – atceros, ka toreiz Igiju satiku koncertā un viņš pastāstīja, ka lieliski pavadījis laiku, filmējot "Kafiju un cigaretes". Nezinu gan, vai Igijam būtu nācies grūti par sevi ironizēt. Viņš teica, ka esot gājis jautri.

Vai grupai ir palicis prātā kāds īpašs koncerts no "The Stooges" agrīnā posma?

Vienu koncertu es atcerēšos vienmēr! 1969.gads, kaut kur Mičiganā. Mistisks klubs. Mēs spēlējam, un Igijam toreiz bija brūnas bikses no vinilam līdzīga materiāla. Koncerta vidū tās pēkšņi saplīsa, un saplīsa tā, ka Igijs palika uz skatuves praktiski puspliks. Viņš noskrēja no skatuves, lai pēc mirkļa atgrieztos atpakaļ ar ap vidukli apsietu dvieli. Tajā brīdī pie manis pienāca viens no koncerta apskargiem – savus 70 gadus vecs vīrs, ar kuru bijām iepriekš runājušies, un teica man, lai mēs pieskatot "to Igiju", jo publikā esot vietējā pilsētas policijas šefa meita, kura pirms mirkļa esot izskrējusi ārā un policijas iecirknis esot netālu… Viņš lika noprast, ka nebūs labi. Mēs jau sēdējām ģērbtuvēs, kad iedrāzās policisti, vienam rokās bija šaujamais. "Kur te ir tāds Igijs?" Teicām, ka nezinām, un nezinājām arī – viņš bija veiksmīgi kaut kur paspējis "noplaukt". Tad viņi mums teica, ka mēs esot visi arestēti līdz brīdim, kamēr tikšot atrasts Igijs. Neieslīgstot sīkākās detaļās, viņi Igiju noķēra autostāvvietā, brīdī, kad viņš "mainīja slēptuves" – līda ārā no vienas mašīnas bagāžnieka un grasījās kāpt iekšā citā bagāžniekā. Tā nu Igijam nācās nakti pavadīt cietumā, savukārt mēs kā tādas karavīra līgavas līdz rītam gaidījām un nervozējām, vai viņu izlaidīs ārā. Viss, protams, beidzās laimīgi!

Kas attiecas uz mūsdienu koncertiem, tad tā ir cita opera. Toreiz mūs nāca skatīties kādi 500 cilvēki (atkarībā no pašu klubu ietilpības, protams). Šodien tie ir tūkstoši. Sajūtas no vienas puses ir citas, taču kontakts ar publiku gan palicis vecais. Mūsdienās visvairāk iepriecina publikas atzinība, jo īpaši ja atceras, ka septiņdesmitajos mēs pelnījām 50 dolārus nedēļā. Piecdesmit! Un mums bija ģimenes un izdevumu bez savas jēgas! Šodien koncerti drīzāk ir atpūta, iespēja redzēt pasauli. Nespēju aizmirst epizodi no nesena koncerta Skotijā, kad pēc šova pie manis pienāca kāds vīrs un teica: "Man ir 64, šis ir mans mazdēls – viņam ir sešpadsmit, un mēs abi esam 'The Stooges' fani!"…

Vai Rīgas koncertā būs dzirdamas tikai "The Stooges" laika dziesmas?

Rīgā mēs spēlēsim dziesmas no pirmajiem diviem "Stooges" albumiem, vēl neesam izlēmuši par to, bet varbūt Rīgā skanēs arī viena vai divas dziesmas no jaunā diska. Protams, būs dziesmas no 'Skull Ring', diemžēl nespēlēsim neko no "Raw Power", jo mums kaut kā palikusi prātā tā sajūta, ka tolaik vairs nebijām grupa kā vienots veselums – drīzāk Igija padotie, pavadošais sastāvs.

Savdabīgi, bet viens no mūsu lasītājiem tieši albuma 'Raw Power' tituldziesmu nosaucis par "vispsihiskāko Igija dziesmu".

Ja? (smejas) Varbūt, bet kopumā tas laiks nav palicis prātā ar labām atmiņām. Ā, jā – arī dziesmu 'We Will Fall' visdrīzāk neizdosies izdzirdēt Rīgā.

Mums te lasītāji pus-pa-jokam jautā, kā grupai "Stooges" ir ar kaverversiju izpildīšanu? Varbūt plānā ieskaņot kādu Britnijas Spīrsas dziesmu "jaunās skaņās"?


Nu nē! Nav mums plānu ierakstīt Britnijas dziesmu kaverversijas! Bet, ja nopietni, tad visādas kaverversijas esam centušies spēlēt, bet beigās tas vienmēr izvēršas citādāk nekā plānots. Reiz gribēju pierunāt Igiju iespēlēt dziesmu 'My Boyfriend`s Back', ko, manuprāt, izpildīja grupa "The Shirelles". Igijs savukārt izdomāja, ka jāpārveido piedziedājums uz "my girlfriend`s back". Tādā garā. Reiz pats Igijs gribēja ieskaņot 'California dreaming' kaverversiju – neatceros kā tas toreiz beidzās.

Kā norit darbs pie jaunā albuma?

Aizraujoši! Strādājam Čikāgā ar Stīvu Albīnī, bijušo "Nirvana" producentu. Igijam cepuri nost – viņš visu ir perfekti saplānojis, viss "iet kā pa sviestu". Nav nekādu aizķeršanos, neatceros, kad ierakstu studijā viss būtu gājis tik raiti un saticīgi. No 42 dziesmām Igijs uzņēmās atlasīt 17 skaņdarbus jaunajam diskam un pie tiem mēs tagad arī strādājam. Divas dziesmas jau ir gatavas – tās ierakstījām vienā dienā. Tā kā es spēlēju gan basu, gan ģitāru, tad vispirms es studijā iespēlēju basa partiju un tad beigās "pa virsu" ierakstīju ģitāras tēmas. Skanējuma ziņā rezultāts ir vienkāršs, "nesamudrīts". Tie joprojām IR "The Stooges" – mēs stāstam pamatā par to pašu – seksu, dusmām, humoru. Es to sauktu par vienkāršu rokenrolu. Mans brālis Skots to raksturoja vienkāršāk – viņam jaunā diska dziesmas ļaujot veiksmīgāk "izsist nelabo no bungām".

Novērtējot savu lasītāju vēlmi saņemt atbildes uz saviem iesūtītajiem jautājumiem, uzdošu mazliet divdomīgu vaicājumu – kādu uzrakstu Igijs vēlētos redzēt uz sava kapa akmeņa piemiņas plāksnes?

Tiešām savāds jautājums. Prātā nāk slavenā multeņu ierunātāja Mela Blenka vārds, kuram uz kapa pieminekļa lasāma slavenā frāze "That`s all, folks!". Mums nav bijušas šādas sarunas par to, ko kurš gribētu redzēt uz sava pieminekļa. Parasti tas viss paliek joku līmenī – nesen Čikāgā, ierakstot jauno plati, Igijs pauzē izmeta frāzi, ka Stīvs Albīnī esot "sačakarējis" viņa albumu un to lai uzraksta uz Igija kapa pieminekļa.

Vai pēc Jūsu domām "punk" ir pēdējais lielais dumpis pasaules kultūras vēsturē, vai arī ir kaut kas, kas notiek kultūrā šodien, ar ko Jūs gribētu identificēties, ja Jums pašlaik būtu kādi 20 gadi?

Kā mēdz teikt – viss ir iespējams. Ir vairāki piemēri, kad no nekā rodas kaut kas grandiozs. Prātā nāk "The White Stripes". Meiča, kas – būsim godīgi – sit bungas ar vienu roku un tā pati ir kāja. Un džeks ar harizmātisku vokālu, fantastiski spēlē ģitāru un ir vienkārši ķerts. Rezultāts ir apbrīnojams.

Bija psihodēlija – "The Byrds", tad bija britu invāzija – "The Beatles", "The Kinks", tad bija neiztrūkstošais sūdu periods – disko un pārējās drazas. Un tad nāca dusmīgā pankmūzika – zināmā mērā saistībā ar iepriekšējo posmu; cilvēkus sadusmoja stulba mūzika un viņi sāka radīt labu.

Tagad? Tagad mūzika zināmā mērā atkal ir sagājusi sviestā. Es, piemēram, neklausos radio – tā vietā mani mašīnā allaž ir gatavs izklaidēt Džons Koltreins. Nesmādēju pat Bahu un Vāgneru – pēdējā dramatismu ir neiespējami ietērpt vārdos. Taču tajā pašā laikā visi tie repa sūdi – es neciešu repu! – visādas Spīrsas, kuras pazīst visā pasaulē – rezultāts ir tāds, ka pat nezini, kuru no viņiem sūdzēt tiesā par mūzikas un cilvēku muzikālās gaumes iznīcināšanu.

Tiesa, viss nav tik slikti. Ir, piemēram, "Raconteurs", ar kuriem kopā spēlējām Holandē. Tie ir ziķeri! Lūk, mūzika, kas rada cerību. Bet var jau būt, ka tas viss ir tikai gadu dēļ. Jaunāks jau nekļūstu. Reiz mans mīļākais "The Rolling Stones" personāžs bija Miks Džegers, tagad tas drīzāk ir Braiens Džonss…



Vārds


Komentārs


Apskatīt komentārus

  Koncerts Laiks Norises vieta Biļetes
BASTILLE » 04. Marts (2017) Arēna Rīga » info »
POSITIVUS FESTIVAL 2017 » 14. Jūlijs (2017) Salacgrīva, Zvejnieku Parks info »